Brīvdienu monologs

Sveiki draugi, nedraugi, biedri, topošie biedri, radinieki un topošie radinieki šajā sniegoti saulainajā aprīļa otrdienā vai jebkurā citā laikā, kad šo lasat. Ja esi sliktā vai labā garastāvoklī, tad turpmākais teksts var likties jocīgs un samurgots, un daļēji tas ir labi, jo ne viss mūsu dzīvēs ir skaidrs, izfiltrēts un patīkams. Uztaisi sev tēju, paņem pāris cepumus, iesēdies kārtīgi savā datorkrēslā (vai dīvānā, ja reiz Tev ir laptops) un vai nu turpini lasīt, vai aizver šo rakstu jau pašā sākumā, lai neizniekotu savu dārgo laiku.

 

 

#Personība#  Katram universitātes laiks asociējas ar ko citu, tas lielā mērā ir atkarīgs no cilvēka vēlmes iesaistīties lietās, jo neviens cits nevar likt būt aktīvam. Pa lielam vidusskola visiem bija līdzīga, tika satikti daudz cilvēki, tika iegūtas zināšanas, bet vislielākajā mērā tika apgūtas pamatnostādnes. Vidusskolā vai pamatskolas pēdējās klasēs cilvēks sāk kļūt par personību. Protams, daži teiks, ka viņi jau kopš iemācīšanās sēdēt uz podiņa ir personības, tomēr šis pagaidām ir mans blogs, un ļaujiet izpaust man savu subjektīvo viedokli. Personība, tas, manuprāt, ir ļoti spēcīgs vārds, kura pielietojums un nozīme ir laika gaitā nobružājusies un aizmirsta. Personība- mēs katrs varam tikai tiekties un cerēt uz šī vārda slavas celšanu, jo tas izsaka visu. Mūsu darbi, domas, idejas, tas viss lielākā vai mazākā mērā norāda uz mūsu personības būtību, kuru ir iespējams mainīt, bet tas ir ļoti lēns un sarežģīts process. Skolas gadi ir visiem krāsaini, kas liecina par personības meklēšanos, bija jāizbauda viss, bija jābūt visur, bija jāzin viss, lai saprastu, ko no tā visa gribēsies arī nākotnē. Un šī pieredze ir noderīga visai turpmākajai dzīvei, jo skatoties atpakaļ, praktiski visiem ir piedzīvojumi, kurus viņi atceras ar smaidu un saka, ka tas bija forši, bet ko tādu atkārtot vairs nekad nemēģinātu. Un tas būtībā raksturo visu šo paragrāfu, lai ar cilvēku varētu rēķināties un sadarboties, ir nepieciešama personība, jo darba masu var nodarbināt, bet rezultāts būs tikai nosacīts, darbs, iespējams, būs izpildīts, bet tajā nebūs jūtama enerģija, aura vai kā to hipiji vēl var nodēvēt, būs tikai skrupulozi paveikts darbs, bez atkāpēm no uzdotā. Tieši tādēļ ir jātiecās uz to, ka uzdodot sev šo jautājumu: ”vai es esmu personība?” mēs varētu pie sevis padomās un atbildēt apstiprinoši, tomēr atzīmējot pāris negatīvās lietas, pie kurām vēl jāpiestrādā.

#Komanda# Jau akmens laikmetā alucilvēki saprata, ka divatā var paveikt vairāk kā diviem strādājot atsevišķi. Uz to arī balstās komanda, ja uzdevumu var izpildīt indivīds, tad komanda būs tikai bremzētājspēks. Pirmais piemērs par komandas darbu saistās ar sportu, kurā katram komandā ir savs noteikts uzdevums, kuru viņš pilda pilnībā paļaujoties uz biedriem, ka tie pildīs savu uzdevumu godam. Brīnišķīgi, bet vai tā vienmēr notiek? Ar komandas darbu es pēdējā laikā esmu iepazinies ļoti, es nekaunoties varu atzīt, ka iepriekš man nav bijusi tāda pieredze.  Tā ir laba sajūta, kad vari pilnībā paļauties uz biedriem, kad zini, ka, izpildot no savas puses prasīto, pārējie padarīs arī savu daļu un viss būs kārtībā. Tāds ir mērķis. Bet ir arī atsevišķi gadījumi, kad komandas darbā kas nesokās. Arī es reizēm esmu bijis ķēdes vājais posms, svarīgākais ir to apzināties un laicīgi doties prom, jo vietas aizņemšana ir ērta, bet neefektīva padarīšana. Grūti ir pateikt „nē”, kur nu vēl to pateikt draugiem. Bet spēcīgai personībai ir to jāspēj, tas ne vienmēr atstās sāpīgas sekas, dažreiz tas pat būtu noderīgi, ka kāds man pateiktu „atvaino, tu dari pilnīgu draņķi, tu neesi šeit vajadzīgs”, šāds teksts liktu apdomāties, jo mēs bieži nospraužam mērķus un daram, daram, daram pat neskatoties uz mērķi, kas nereti rezultējas ar attālināšanos no tā. Tādēļ vajadzīga objektīva vai vismaz no malas cita subjektīva rīcība, kas veicinātu darba ražīgumu. Ir jāprot nošķirt draugus, attiecības un darbu, protams, tas ir labi, ja to var apvienot, bet zināmas robežas ir jāietur vienmēr. Darbā var būt kāpumi un kritumi, kas nekādā gadījumā nedrīkst atstāt sekas uz ilgstošu draudzību, jo tas liecinātu par personu vājumu. Ne mazāk svarīgi ir mācēt pateik „jā”, jo nereti mēs to sakām pārāk bieži. Par spīti tam, ka cilvēku aizsargreakcija liek teikt „nē”, mēs cilvēkiem, varbūt pat nosacītām uzticības personām esam gatavi dot apstiprinošu atbildi pat tas, ja mēs neizvērtējam situāciju, vienkārši mirkļa iespaidā uzticamies. Šī ir kļūda. Un es kļūdos bieži, tas ir slikti un tas ir labi. Kļūdas noved pie problēmām, bet problēmas pie risinājumu meklēšanas. Meklējumi noved pie risinājumiem un pieredzes. Izdevusies dzīve pa lielam ir risinājumi un pieredze, uz ko mēs palēnām ejam pārvarot šos šķēršļus. Bet kļūdas mūs attālina no mērķiem,  mēs tikai vēlāk varam saprast, vai nospraustie mērķi bija pareizi, tomēr tādi ir jānosprauž. Noteikti, ka laba personība vairāk teiks „jā” nekā „nē”, bet ir jābūt zināmam balansam. Mana pieredze rāda, ka atblstot citus un aktīvi darbojoties var panākt daudz, pat vairāk, kā vēlies (pozitīvā nozīmē) , bet pienāk tas brīdis, kad gribot negribot ir jāsāk atteikt, jo laiks, kas mums piešķirts dienā kļūst par maz. Un arvien vairāk piespiedu atteikšanas rezultātā es sāku ar to aprast. Noteikti vajag iemācīties sadzīvot gan ar atteikumu, gan ar atteikšanu, jo citādāk nebūs konstruktīva darba, būs tikai emocijas, kuras komandas darbā ir otrā plānā.

#Attiecības# Nozīmīgs, varbūt pat nozīmīgākais aspekts visur ir attiecības. Nereti cilvēki tiek vērtēti attiecību dēļ, jo mēs esam tikai cilvēki, un emocijas ir viens no mūsu balstiem. Ir grūti pozitīvi novērtēt cilvēku, ja attiecības ar viņu ir, maigi sakot, sliktas, jo ir tāda vēlme saskatīt tikai negatīvo. Tas ir normāli, tas veicina realitātes apzināšanu no vairākiem aspektiem, un dažkārt kas labs ir arī „rozā brillēm”, kad mēs spējam saskatīt patīkamo un lietderīgo ikvienā detaļā. Naids un mīlestība- šie divi ir ļoti spēcīgi stimuli, kas mudina uz rīcību. Vienaldzība ir pats sliktākais, kas var būt, varbūt pat labāk ir neliels naids cilvēku starpā, kā klaja vienaldzība. Tomēr vienaldzība izplatīta un pat savā ziņā lipīga kaite, kura izpaužās visur. Studenti- vai viņiem rūp kas notiek universitātē, vai viņi interesējas par to, kas notiek pie agstāko cilvēku apaļā galda? Reti, kurš interesējas pat par studentu pārstāvju darbību, bet vai tas nav absurds? Arī mani neinteresē daudz lietas, un es ar to nevaru lepoties, bet svarīgi ir apzināt savus mīnusus. Mums būtu jācīnās par savām interesēm, bet nereti mēs izvēlamies vieglāko ceļu- pašplūsmu. 

Cits būtisks attiecību virziens ir mīlestība (sabijos, rakstot šo vārdu sāka spoži spīdēt saule ārā pa logu),  kas spēj ne pa jokam ietekmēt visu citu. Nereti cilvēki neiedziļinās būtībā, bet seko baram, ja reiz citi mīl, es arī, ja reiz citiem ir sirdsdraugi, tad arī jādabū ķeksīša pēc. Tas ir absurds. Tas liecina par personības vājumu, jo mēs katrs esam citādāks, katram ir sevi jāsaprot, un nevajag vienmēr sekot baram. Protams, bieži vajag paļauties uz citu pieredzi, ja pats neesi kompetents, bet to vajag izvērtēt. Jūs nekad neesat dziļi apstulbuši lasot, kā desmitgadīgi bērni stāsta par dzīves sagrautību neizdevušās mīlestības dēļ? Bara instingts? Nepareiza audzināšana? Kāds ir iemesls šādiem absurdiem? Tomēr kā veiksmīgas dzīves pamatnoteikumu liela daļa minēs mīlestību, kam es par 100% piekrītu. Es noteikti neesmu eksperts šajās lietās, tomēr mīlestība ir galvenais dzinējspēks jebkam, ko mēs daram. Tā ir neatsverama motivācija un iedvesma visam. Pavasaris- mīlestības laiks, kad rudens un ziemas drūmums pagājis, un visi sāk lēnām atplaukt. Mīlestība- visskaistākais gadalaiks, kad grūti ir iet gulēt, jo sapņi vairs neliekas vilinošāki par realitāti. Laiks, kad koncentrēties kļūst grūtāk, jo domas raisās pie kāda cita. Baiļu, prieka un emociju laiks, nez vai ir jēga to pat vairāk aprakstīt, jo lielākā daļa to jau ir piedzīvojusi. Un tā tam būs būt! Par spīti mīlestības neracionalitātei un neparedzamajai dabai, tā tomēr padara dzīvi labāku, tā risina lietas mums nesaprotamos ceļos. Šis pozitīvais haoss var nolikt lietas pa plauktiņiem ,tādējādi liekot cilvēkiem saprast, kas ir svarīgs un kas nē.

#Piederība# Ir lietas, kas cilvēku atšķir no parastas darba masas, ar kurām ir grūti manipulēt. Ne velti visvarenu organizāciju mērķis ir tieši šo apstākļu ietekmes samazināšana, lai cilvēkiem nebūtu gribasspēka un motivācijas. Es runāju par piederību, no kurām svarīgākās ir: Nacionālā piederība, reliģiskā piederība, ģimeniskā piederība.  Tieši šo piederību dēļ ir bijuši neskaitāmi kari, šīs piederības ir mudinājušas cilvēkus nostāties kādā no pusēm. Ja cilvēkam nebūs piederības, tad viņam nebūs stimula ko darīt. Katram gribās, lai aiz viņa stāv kas lielāks, lai būtu atbalsts, lai būtu palīdzība grūtā brīdī. Tieši tā izpaužās piederība. Ir stingrākas un vājākas piederības, piemēram, ģimeniskā piederība ir ļoti grūti maināma, bet tā ir visnozīmīgākā cilvēkam, es pat nespēju aptvert, ko cilvēki ir gatavi darīt ģimenes dēļ, tas ir iespaidīgi. Un katra šī piederība sniedz daļiņu cilvēkam, kā arī cilvēks sniedz daļiņu attiecīgajai piederībai vai grupai (vienalga kā to nosauc). Es nekad nebūtu domājis, ka es kļūtu par piederīgu universitātes fakultātes pašpārvaldei, tas skan gana abstrakti. Tomēr tā tas ir. Mūsdienās arī spēlēs, un kur tik ne, cilvēki veido klanus, grupas, biedrības, kas visas kaut kādā mēŗa saista cilvēkus, tas ir kas vairāk kā parasta draudzība, tā ir piederība. Nu lūk, bet esmu pārsteigts, kā piederība Mehiem mani ir pārņēmusi. Es, iespējams, esmu pārāk viegli ietekmējams, pie kā es strādāju, bet, pat skeptiski  apskatot Mehus, es saprotu, ka man tas ir noderīgi un man tas patīk. Ir nepieciešams kolektīvs, kas iedvesmo un tic saviem spēkiem, kas manā gadījumā ir fantastisks. Dažreiz ir nepieciešami palīgi, lai kopīgi varētu apspriest visu potenciālu un iespējas, kas realitātē ir neaptverams. Ir vajadzīgi ceļa rādītāji un milzīga iekšēja motivācija, kas mūsu gadījumā pieklibo.  Mums ir noveicies ar personībām, kas ir jau apliecinājušas mūsu spējas, šie cilvēki nav gājuši vieglākos ceļus, viņi mērķtiecīgi ir pārbaudījuši un apzinājuši savas iespējas, nav baidījušies uzņemties ko vairāk un riskēt, eksperimentēt,  kas ļoti iedvesmo arī mani. Mums būtu jāspēj iedvesmot vienam otru uz darbiem, jo tāda ir piederības būtība, celt katru indivīdu. Bet šeit slēpjas arī negatīvā puse, jo tik pat labi kā motivātors, piederība var nostrādāt kā demotivātors. Redzot citu paviršību un nolaidību var rasties domas, ka tas viss nekam nav vajadzīgs. Un šī iekšējā piederības dzirksts ir apdzēšama, tieši tādēļ ir jāstrādā pie tā, lai tas nenotiktu, lai pat pabeidzot studijas un strādājot sazin kur, Mehi nekaunēties pieskaitīt sevi pie piederīgajiem un veicinātu šīs „tautas” veiksmīgu darbību un atpazīstamību. Visas iespējas mums ir, vajag tikai gribēt un darīt!   

P.S. Kad sāku rakstīt, tad bija foršs pavasarīgs garastāvoklis, bet pēc 2 stundu drukāšanas jau viss ir izgājis ārā un sāp galva, teksts tapa kā nožēlas rezultāts par to, ka daļēji pievīlu cilvēkus modinātāja un neapšaubāmi savas vainas dēļ, neierodoties uz metodisko semināru, bet no sirds ceru, ka viss būs labi. Teksts nav miljons reižu pārlasīts un stilistiksi sakārtots, tas ir domu lidojums par dažādām tēmām, kas likās būtiskas, bet tai pašā laikā pašsaprotamas. Bet laiku pa laikam šo to vajag pierakstīt, lai var atskatīties uz pagātnes idejām. 

Matīss Baumanis

03.04.2012.

Komentāri (1)
1Trešdiena, 04 Aprīlis 2012 14:25
Kaspars Dobrais
kā teiktu Matīss - naiss, vai arī - malacis, Matīss Sticking Out Tongue

Pievienot komentāru

SmileCoolRobotNinjaNoSadLoveYesLaughingIntelligentBeen Smacked In The Mouth/Wears A Brace/My lips are sealeBlinkSticking Out TongueConfusedWinkYelling
Vārds:
Komentārs:
 
yvComment v.2.01.1