Pusgadsimts vienā solī ar savu augstskolu

Pierakstīja Anita Muitiniece
"Jaunais Inženieris",
2008. gada 11. septembris

 

TMF profesora Jāņa Ozoliņa atmiņas

RTU TMF profesors, Materiālu apstrādes tehnoloģijas katedras vadītājs Jānis Ozoliņš atskatu piecdesmit gadu tālā pagātnē sāk ar to, ka izceļ no telpas stūra vienu no smagajām planšetēm, kas tur novietotas, gaidot remontdarbu beigas profesora kabinetā, un, rādot uz vienu no fotogrāfijām, kurās visās, gan viens pats, gan kopā ar vēl citiem redzams profesors Kristaps Neilands, atjaunotā RPI pirmais rektors, jautā, vai es varot pasacīt, kas tā par vietu Rīgā, kurā atrodas fotogrāfijā redzamie cilvēki.

Izrādās – Šmerlis. Fonā – priedes, vairāki vīri pie vecā «Moskviča». Ar to arī sākas profesora Ozoliņa atmiņu stāsts: «Kristaps Neilands izcīnīja to, ka tika atjaunots Rīgas Politehniskais institūts. Viņš tolaik bija mūsu katedras vadītājs, un mēs, katedras darbinieki, braucām lūkot, kur tiks būvēts Politehniskais institūts. Šmerlis bija viena no plānotajām vietām (profesors rāda uz fotogrāfiju). Lūk, profesors Panteļejevs, profesors Ivanovskis, profesors Neilands, un šis – mūsu katedras laborants ar savu «Moskviču». Toreiz jau mašīna bija tikai dažam, un tā nu mēs ar to braucām apskatīt vietas, kur bija plānots būvēt institūtu. Taču tajā laikā Hruščovs likvidēja partijas skolas, un valdība acīmredzot nolēma – kāpēc gan jābūvē jauna ēka, ja var izmantot telpas, kas atbrīvojušās, un piešķīra atjaunotajam Politehniskajam institūtam partijas skolai paredzēto ēku Kaļķu ielā 1. Mūsu katedras darbinieki un studenti aktīvi piedalījās visos darbos – sagatavojām dokumentus, zīmējām plānus, atjaunojām, remontējām. Darba Neilandam bija ļoti daudz – LVU viņš bija zinātņu prorektors –, taču viņam bija doma par institūta atjaunošanu, un viņš šo domu virzīja valdībā, arī partijas centrālkomitejā. Ar tās pirmo sekretāru Kalnbērziņu Neilandam bija labas attiecības.

Svarīgs aspekts, par kuru, jāsaka gan, runā mazāk, bija arī kāds administratīvs jautājums – PSRS inženieru izglītība tika virzīta Augstskolu ministrijā caur politehnisko institūtu daļu. Universitāte nesaprata, kāpēc tai būtu vajadzīgas, piemēram, virpas vai transformatori. Līdz ar to mēs tos tīri tehniski nevarējām iegādāties – universitātēm kas tāds nav vajadzīgs, tas ir vajadzīgs tehniskajām augstskolām, bet mēs atradāmies tajā daļā, kur bija universitātes.

Mūsu augstskolas speciālisti bija ar pasaules slavu un pielietojumu, un to aizmirst būtu grēks. Arī tāpēc institūtu noteikti vajadzēja atjaunot.

1958. gadā, kad Politehniskais institūts tika nodibināts, mācību procesā nekas nemainījās – studenti turpināja savu mācību procesu tāpat kā līdz tam, jo pirmajā mācību gadā telpas praktiski palika tās pašas, kas bija agrāk. Vienīgi «elektriķi» ieguva jaunas telpas Kronvalda bulvārī, jo Ģeogrāfijas fakultāte pārvietojās uz Raiņa bulvāri 29, uz telpām, ko savukārt bija atbrīvojis Pedagoģiskais institūts. Un tad jau universitāte, šķiet, gribēja ātrāk atbrīvoties no «liekajiem» – jau pēc gada «mehāniķiem» tika atdotas telpas toreizējā Ļeņina ielā 32, ēkā, kurā atradās «Sakta», un tagad ir Filozofijas fakultāte. Mums tas bija pārejas posms – gaidījām, kad atbrīvosies korpusi Ausekļa ielā, kur tolaik atradās Lauksaimniecības akadēmija. Kad Hruščovs nolēma, ka lauksaimniecības mācību iestādēm jāatrodas tuvāk laukiem, un Lauksaimniecības akadēmija atgriezās Jelgavā, uz Ausekļa ielu devās lielākā daļa no Mehānikas fakultātes, daļa «elektriķu», izveidojās Skaitļošanas tehnikas fakultāte. Tas bija atkal viens solis, kad pārgājām uz citām telpām, un tajās nodzīvojām līdz privatizācijas periodam: kad deviņdesmitajos gados šīs ēkas sāka privatizēt, kad padomju armija, Alkšņa aviācijas inženieru skola atstāja Ezermalas ielas kompleksu, vadība nolēma, ka «mehāniķiem» no Ausekļa ielas un «aparātbūvniekiem» no Kaļķu ielas jābrauc uz šejieni, dzīvot šajās Alkšņa skolas telpās. Tika izveidota jauna, apvienota fakultāte. Ar to praktiski beidzās mūsu «tautu staigāšana». Šī pēdējā «tautu staigāšana» bija dramatiska tajā ziņā, ka bijām faktiski bez līdzekļiem. Bet kā no Ausekļa ielas lielas, smagas darba mašīnas iespējams pārvietot bez naudas? Likām lietā «bartera darījumu » – noīrējām eksprešus, kas darba mašīnas pārvietoja uz Ezermalas ielu. Par katru mašīnu devām divas darba mašīnas, ko viņi varēja nodot lūžņos un dabūt samaksu. Jāsaka gan, ka tā mēs atbrīvojāmies no vecām, smagām darba mašīnām, reizē arī zaudējot – šodien mēs šad tad kožam pirkstos, ka esam atdevuši vienu otru derīgu iekārtu. Bet citas izejas toreiz nebija, Ausekļa ielas korpusi bija jāatbrīvo, šeit ieradāmies neremontētās telpās. Un tā līdz šodienai – remontējam tās pa vienai vien, kad ir līdzekļi remontam. Iespējas attīstīties un paplašināties šeit tiešām būtu lielas.

Manu darba apliecību ir parakstījis LVU rektors Jurgens – 1957. gadā biju Metālu tehnoloģijas katedras asistents, un tā ir faktiski mana vienīgā darba vieta visu šo 51 gadu. Tikai pavisam neilgu laiku pēc aspirantūras beigšanas paliku arī ZA Polimēru mehānikas institūtā, lai pabeigtu disertāciju, taču nepārtraucu vadīt nodarbības studentiem. 1968. gadā rektors Veiss izsauca mani pie sevis un teica: «Tā, labs darbs ir padarīts, bet nu ir jāsāk strādāt!» No tā laika 15 gadus es nostrādāju fakultātē par dekānu. Tā nu esmu bijis tajā gan students, gan laborants, gan asistents, gan dekāns. Darbu sāku Mehānikas fakultātē, vēlāk, fakultātei attīstoties, mainījās tās nosaukums, līdz ar to dekāns biju Mehānikas-mašīnbūves fakultātē. Veidojoties Tehniskajai universitātei, pievienojoties dzelzceļa un aviācijas transportam, fakultāte mainīja savu nosaukumu uz Transporta un mašīnzinību fakultāti. Jāatzīst – žēl, ka fakultātes nosaukumā nav saglabāts tās vēsturiskais nosaukums «Mehānikas fakultāte». Visus šos gadus esmu gājis kopā ar diviem saviem biedriem jau no Rīgas Industriālā politehnikuma laikiem – kopā mācījāmies tehnikumā, kopā augstskolā, kopā arvien vēl strādājam – profesors Lavendelis, profesors Šīrons, profesors Ozoliņš. No mūsu akadēmiskās grupas fakultātē darbu turpina arī docents Grāpis.

Izjūtas toreiz, pirms piecdesmit gadiem un turpmākos gadus bija ļoti pacilātas. 1959. gadā Kronvalda bulvārī 1 darbiniekiem tika noorganizēta svētku balle – neatceros īsti, vai tā bija Jaungada vai Sieviešu dienas balle –, kurā piedalījās visi darbinieki – no profesora līdz apkopējai. Tolaik RPI kolektīvā bija tikai aptuveni 200 cilvēku, kolektīvs bija ļoti draudzīgs, cits citu labi pazinām. Tas deva impulsu arī studentiem piedalīties dažādos pasākumos, iesaistīties mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos. Liela nozīme šeit bija rektoram Veisam. Rektors veicināja un uzturēja šo draudzīgumu, nekautrējās apsveikt jubilejā savus darbiniekus, rūpējās par ikvienu, palīdzēja, kur vien varēja. Tas bija ļoti svarīgi kolektīva veidošanā, un ar šo labo kolektīva izjūtu RPI atšķīrās no daudzām citām augstskolām.

Deviņdesmitie gadi bija juceklīgs laiks – plānu, nosaukumu maiņa, laiks, kad lecām pāri grāvim uz Eiropu, bet iekritām kaut kur pa vidu. Tagad lēnām ķepurojamies ārā, veidojam jaunas laboratorijas ar modernāku, jaunu tehniku, lēnām mainām mācību programmas, ievērojot rūpniecības prasības, un manām, ka pamazām atgriežamies uz pareizā ceļa. Jaunatne arvien vairāk sāk studēt inženierzinātnes. Būs inženieri, būs ražošana, un dzīve ies uz augšu.»

Profesors izteic gandarījumu, ka pēdējos gados jūtams, ka tiek novērtēti vecie darbinieki, viņu bagātā pieredze, kas nododama jaunajiem. Ir savākts un tiks apkopots grāmatā plašs tehniskās izglītības vēstures materiālu klāsts, top profesora sagatavotie mācību līdzekļi.

«Jāstrādā ir. Pagaidām spēka pietiek,» profesors smaida un jau atkal dodas uz nodarbību pie studentiem.

Pievienot komentāru

SmileCoolRobotNinjaNoSadLoveYesLaughingIntelligentBeen Smacked In The Mouth/Wears A Brace/My lips are sealeBlinkSticking Out TongueConfusedWinkYelling
Vārds:
Komentārs:
 
yvComment v.2.01.1